Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā dzīvē [Remembrance and Memory: Two Phenomena in the Sacral and Profane Life of the Late Medieval Livonia] more

LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture 58.–70. lpp. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas reliģiskajā un laicīgajā dzīvē Remembrance and Memory: Two Phenomena in the Sacral and Profane Life of the Late Medieval Livonia Londonas Karalienes Mērijas universitāte Department of History, Queen Mary University of London UK, London E1 4NS E-pasts: gustavs.strenga@gmail.com Raksts veltīts atmiņas un piemiņas jautājumiem vēlo viduslaiku Livonijas sakrālajā un laicīgajā dzīvē. Lai gan Rietumu sociālajās un humanitārajās zinātnēs atmiņas pētniecībai jau ilgstoši pievērsta liela uzmanība, Latvijā atmiņas problemātikai veltīti tikai atsevišķi darbi. Rakstā aplūkotas divas Livonijas personības – dominikānis Nikolajs Sapientis (dzīvoja 15. gs. vidū) un Rīgas domkapitula prāvests Dītrihs Nāgels (1400–1468/69). Nikolajs Sapientis savās vēstulēs ataino pozitīvo un negatīvo atmiņu par konkrētām personām, kas veidojusies savstarpējas saskarsmes ceļā. Savukārt Dītrihs Nāgels kādā 1447. gada dokumentā spilgti atspoguļo viduslaiku atmiņas pamatideju – ikvienam kristietim ir būtiski, lai viņu atceras pēc nāves, tādējādi novēršot ilgstošas ciešanas šķīstītavā. Atslēgvārdi: Livonija, atmiņa, piemiņa, viduslaiki, kristietība. Gustavs Strenga Anglijas karaļa Edvarda VI (1537–1553) laika hronists Edvards Hols (Edward Hall) (1498–1547) savas hronikas ievadā raksta, ka aizmiršana ir “nāvējošs nezvērs” (dedly beast Obliuion1), kas cīnās ar slavu (fame) un atmiņu (memorie) (Hall 1550, 1). Hronikas ievadā tās autors cīņu starp aizmiršanu un atcerēšanos raksturo kā mūžīgu procesu, kas sācies no pasaules radīšanas un turpinās līdz pat pēdējam laikam, par kuru Hols savā hronikā gatavojas stāstīt. Hols retoriski jautā, “kāda būtu atšķirība starp dižciltīgu princi un nabadzīgu ubagu vai labu cilvēku un nežēlīgu bezgodi, ja pēc viņu nāves nepaliktu viņu piemiņa” (Hall 1550, 1). Viņš pats tālāk raksta: “Atmiņa ir tā, kas pirms tūkstošiem gadu mirušus cilvēkus dara vēl aizvien dzīvus, it kā viņi būtu mums klātesoši” (Hall 1550, 1). Piemiņa un atmiņa Holam ir savstarpēji saistīti jēdzieni. Hols arī norāda, cik būtiski ir tas, lai kāds atcerētos tos, kuri kādreiz veikuši lielus darbus, un, pēc Hola domām, rakstītais vārds ir tas, kas cilvēku var padarīt nemirstīgu arī pēc viņa nāves. Jāņem vērā, ka Hols vairs nav viduslaiku cilvēks un viņa izpratnē par piemiņu (remembrance) būtiskāka ir slava (fame), kas 16. gadsimta humānistam ir mērķis, uz kuru tiekties, lai uzvarētu aizmirstību (Assmann A. 1999, 38). Hols norāda uz tekstu 1 Šeit un turpmāk, ievērojot oriģinālrakstību, citēti izvilkumi no Hola jaunangļu valodā publicētā darba. Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 59 kā galveno atmiņas mediju, ar kura palīdzību var uzzināt gan par Romas imperatoru Augusta un Trajāna labajiem darbiem, gan Nerona un Kaligulas netikumiem un izvirtību (Hall 1550, 1). Būtiski ir apzināties, ka Hols senos varoņus min tikai kā piemērus piemiņai, jo Hola mērķis, rakstot savu hroniku, bija rūpēties par to Anglijas valdnieku un augstmaņu piemiņu, kas dzīvojuši laikmetā īsi pirms viņa vai bijuši hronista laikabiedri. Šajā rakstā pieminētos atmiņas un piemiņas piemērus vēlo viduslaiku Livonijā no Edvarda Hola laika atdala vesels gadsimts, un, par spīti dažādajām būtiskajām izmaiņām, kas bija skārušas Rietumeiropas civilizācijas atmiņas un piemiņas izpratni, gan humānisma laikmeta, gan vēlo viduslaiku cilvēkam kopīga ir vēlme būt pieminētam arī pēc savas nāves. 15. gadsimtā tik būtiska vēl nešķita vajadzība pēc pēcnāves slavas, vairāk – vajadzība pēc pēcnāves piemiņas, kas nodrošinātu indivīdam mūžīgu labumu – viņa dvēseles pestīšanu. Gan Holam, gan vēlo viduslaiku cilvēkam būtiskākā šķita viņa paša un tuvāko līdzcilvēku piemiņa. Holam rakstītais vārds ir būtiskākais piemiņas un atmiņas nesējs, bet vēlo viduslaiku piemiņā izmantotais piemiņas nesēju–mediju loks ir plašs. Viduslaikos piemiņas sākums un pamats rodams liturģijā (mirušo piemiņas dievkalpojumos), misēs, vigīlijās un lūgšanās, bet tās turpinājums sevī ietver virkni darbību, kuras papildina piemiņai būtiskos liturģiskos rituālus, piemēram, kapakmeņu, altāru, atlārgleznu, dažādu citu liturģisko priekšmetu pasūtīšana un radīšana. Kā pārvarēt aizmiršanu un atcerēties tos, kuri mums ir bijuši dārgi un būtiski, bet ir jau miruši? Tie ir būtiskākie jautājumi, kuri rodas, domājot par piemiņu un atmiņu, un šajā rakstā es mēģināšu parādīt, kā indivīdi vēlo viduslaiku Livonijā centās pārvarēt aizmiršanu, liekot citiem arī pēc nāves sevi atcerēties un pieminēt. I Atmiņas un piemiņas pētniecība vēstures kontekstā pēdējo 50 gadu laikā ir strauji attīstījusies, veidojot detalizēti izstrādātas sociālās atmiņas koncepcijas. Sekojot franču sociologa Morisa Halbvaha (Maurice Halbwachs) (1877–1945) iedibinātajai kolektīvās atmiņas teorijai (Halbwachs 1985), vācu ēģiptologs Jans Asmans (Jan Assmann) ir radījis kultūratmiņas teoriju (Assmann J. 1992; Levāns 2005, 14–17). Tieši Jana Asmana un viņa dzīvesbiedres Aleīdas Asmanes (Aleida Assmann) izveidotā atmiņas teorija ir ietekmējusi ne tikai senāko vēstures laimetu pētniecību vien, bet tā tiek izmantota arī viduslaiku vēstures pētniecībā. Latviešu valodā jau ir tapuši vairāki apcerējumi par atmiņas lomu vēsturē,2 tomēr piemiņa kā tīri praktiskas pētniecības virziens nav nokļuvis plašākā Latvijas vēsturnieku redzeslokā. Līdz šim vienīgais publicētais pētījums par pēcnāves piemiņu viduslaiku Livonijā ir Andra Levāna raksts par piemiņu Rīgas arhibīskapa kancelejā (Levāns 2001, 3–33). Mans raksts, savukārt, nav kādas konkrētas laicīgas vai garīgas institūcijas piemiņas pētījums, bet gan mēģinājums iezīmēt tos ceļus Livonijas vēlo viduslaiku piemiņas pētniecībā, kurus tuvākajā nākotnē ir iespējams iet. 2 Šeit jāpiemin Andra Levāna apceres par atmiņas pētniecību un raksti par Eiropas viduslaiku memoriālo kultūru (Levāns 2005), vēsturnieces Vitas Zelčes pētījums par 1905. gada revolūcijas pieminēšanu (Zelče 2007), kā arī sociālantropologa Roberta Ķīļa sakārtotais rakstu krājums “Atmiņa un Vēsture” (Ķīlis 1998). 60 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture II Atmiņa ir piemiņas priekšnoteikums, tādēļ vispirms jārunā par atmiņu un tās īpašībām vēsturiskā kontekstā. Vācu medievists Johanness Frīds (Johannes Fried), kurš ir mūsdienu plašāk pazīstamais viduslaiku atmiņas pētnieks, savā grāmatā “Der Schleier der Erinnerung” lasītājiem piedāvā četrus cilvēka atmiņu piemērus, no kuriem es vēlētos izcelt ASV prezidenta Ričarda Niksona (Richard Nixon) padomnieka Džona Dīna (John Dean) spēju atcerēties notikumus pirms Votergeitas skandāla (Fried 2004, 22). Dž. Dīna piemēru, kas bieži izmantots arī citu atmiņas pētnieku darbos, J. Frīds izmanto, lai pierādītu cilvēka iespējas apmaldīties plašajos atmiņas laukos. 1973. gadā Votergeitas lietas izmeklēšanas ietvaros Dž. Dīns divas reizes stājās ASV Senāta izmeklēšanas komisijas priekšā un senatori viņam uzdeva dažādus jautājumus par kādu sarunu ar prezidentu R. Niksonu. Dž. Dīns uz visiem jautājumiem atbildēja neminstinoties un izklāstīja pat vissīkākās šīs sarunas detaļas. Uz jautājumu, vai viņš precīzi atceras notikumu gaitu un sarunas saturu, Dž. Dīns atbildēja: “I have a good memory” (Man ir laba atmiņa). Dž. Dīns pirmajā brīdī šķita ideāls liecinieks, jo viņa atmiņa daudziem likās nevainojama un viņa atbildes bija izsmeļošas. Tomēr pēc pāris mēnešiem, 1974. gadā, žurnālisti savā rīcībā ieguva minētās Dīna un Niksona sarunas audioierakstu, un viņiem radās iespēja salīdzināt Dž. Dīna teikto senatoru komisijai un patieso sarunu, kas risinājās starp prezidentu un viņa padomnieku (Fried 2000, 23). Izrādījās, ka gandrīz neviena no Dž. Dīna dotajām atbildēm nebija pilnīgi precīza. Katrā atbildē uz senatoru uzdotajiem jautājumiem Dž. Dīns bija aizmirsis kādas būtiskas sarunas detaļas vai arī sajaucis notikumu gaitu. Cilvēks, kurš iepriekš bija uzteicis savu “labo atmiņu”, patiesībā izrādījās cilvēks, kurš ar prezidentu notikušo sarunu atcerējās gaužām slikti. Iespējams, Dž. Dīna piemērs nav pats pateicīgākais, jo mēs zinām, ka politiķiem, iespējams, vairāk nekā citiem cilvēkiem, ir tendence melot. Tomēr J. Frīds un citi atmiņas pētnieki, kuri izmantojuši šo piemēru no Votergeitas skandāla, uzskata, ka Dž. Dīns komisijai apzināti nemeloja. J. Frīds secina, ka Dž. Dīna gadījumā nesakritības starp liecībām Senāta komisijai un patieso sarunu nav meli, bet gan dabiska parādība, kura skar visus cilvēkus. Cilvēks aizmirst, un tajā pašā laikā cilvēka paša atmiņa modulē un izmaina atmiņas, turklāt – un tas ir būtiskākais – pats cilvēks nenojauš izmaiņas savā atmiņā (Fried 2000, 24). Līdzīgi J. Frīdam, arī franču vēsturnieks Pjērs Norā (Pierre Nora) atmiņu raksturo kā procesu, kas atrodas nepārtrauktā attīstībā, pastāvīgi mainās, tiek pielāgots dažādām vajadzībām un ir pakļauts dažādām manipulācijām (Nora 1989, 8). Pēc P. Norā domām, atmiņa pati izvēlas atmiņas, kuras tai der, atmetot tās, kuras ir nederīgas, tātad arī atmiņa, ne tikai tās nesējs jeb pats indivīds, ir subjektīva. Protams, ir iespējams diskutēt par to, vai viduslaiku cilvēka atmiņas analīzē var izmantot secinājumus, kas iegūti, analizējot 20. gadsimta cilvēku atmiņu, tomēr viens ir skaidrs – indivīda atmiņa nav nemainīga. Raksta tēmas kontekstā ir būtiski saprast, ka atmiņas par kādu personu patiesībā nemaz neatšķiras no atmiņām par notikumiem. Atceroties kādu mirušu cilvēku, ir arī iespējams viņam piedēvēt nebijušas īpašības vai piedēvēt rīcību, kuru viņš nekad nav veicis. Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 61 Lielisks piemērs par atsevišķu cilvēku atmiņas, kā arī kolektīvās atmiņas manipulējamību ir amerikāņu vēsturnieces Natālijas Zīmonas Deivisas (Natalie Zemon Davis) aprakstītais 16. gadsimta otrās puses Rietumfrancijas zemnieks Martēns Gērs (Martin Guerre), kura pazušana un pēkšņā atgriešanās pēc sešu gadu prombūtnes izraisīja satraukumu viņa dzimtā ciema sabiedrībā. Tas, kurš “atgriezās”, nebija Martēns Gērs, bet gan cits cilvēks – Arno di Tils (Arnaud du Tilh) (Davis 1983, 35), bet tas neliedza šim krāpniekam, izmantojot atmiņas par patieso Martēnu, likt noticēt gandrīz visam ciemam, ka viņš ir īstais Martēns Gērs. Līdz pat pēdējam brīdim, kad mājās atgriezās patiesais Gērs, daudzi no ciema iedzīvotājiem ticēja, ka Arno di Tils ir Martēns Gērs (Davis 1983, 84). Martēna Gēra piemērs uzskatāmi pierāda, ka atmiņu saturu izmaina ne tikai paša cilvēka apziņa, bet arī citi indivīdi. Situācijā ar Gēru ir redzams, kā ar līdzcilvēku atmiņām par Martēnu Gēru manipulēja viņa vietas ieņēmējs Arno di Tils. Vienīgā laime, ka Martēns Gērs bija dzīvs, viņš atgriezās un atmaskoja to, kurš bija ieņēmis viņa vietu. III Mirušie viduslaikos – kā rāda nākamais piemērs – nespēja novērst manipulāciju ar atmiņām par viņiem. Dominikānis Nikolajs Sapientis (Nicolaus Sapientis) 1447. gada jūnijā vēstulē Rīgas rātei lūdza aizstāvēt sevi pret Rīgas dominikāņu konventa brāļu centieniem viņu vainot dažādos pārkāpumos (LUB 11, Nr. 683). Sapientis vēstuli raksta no cietuma Rīgā, kur viņš nonāca pēc savu brāļu sūdzībām par viņu. Sūdzības pret Sapienti ir bijušas nopietnas, viņu apsūdzēja par ieroču nēsāšanu klosterī, kas mūkiem bija liegta, un, cik noprotams no vēlākas Nikolaja Sapientis vēstules, apsūdzības bija arī teoloģiska rakstura jautājumos (LUB 11, Nr. 707). Savā vēstulē (LUB 11, Nr. 683) Sapientis skaidri norāda uz tiem, kuri viņu netaisnīgi apsūdzējuši – tas ir Rīgas dominikāņu konventa priors Nikolajs van der Pernovs (Nicolaus van der Pernow) (Arbusow 1912, 282) un viņa konventa brāļi. Vienīgā nelaime, ka van der Pernovs, kuru netaisnīgajās apsūdzībās vaino Sapientis, paša vēstules autora vārdiem runājot, “dot is”, ir jau miris (LUB 11, Nr. 683). Nikolaja Sapientis pret van der Pernovu vērstā retorika ir pietiekami spēcīga. Šādu secinājumu ir iespējams izdarīt, salīdzinot vēstules autora attieksmi pret citu vēstulē minētu aizgājēju. Nikolajs Sapientis piemin vēl vienu mirušo – Kurzemes bīskapu Johannesu Tīrgartu (Johannes Tiergart, miris 1456. gadā) (Gatz 2001, 320), taču nemin viņa vārdu, bet dēvē par “mynes heren van Curlande”.3 Sapientis, pieminot Tīrgartu, raksta “des God zyne zele hebbe,” un tas skan kā aizlūgums par mirušā dvēseli, neapšaubāmi pozitīvi pieminot aizgājēju. Nikolaja Sapientis rakstītie vārdi, pieminot Tīrgartu, parāda viņa attieksmes kontrastu pret van der Pernovu. Vēstules vienā vietā Sapientis veicina pozitīvas atmiņas par aizsaulē aizgājušo Kurzemes bīskapu, bet citā mazina van der Pernova labo piemiņu. 3 “Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch” sastādītāji kā visticamāko mirušo, kurš varētu būt minēts kā “mans kungs no Kurzemes”, min bīskapu Tīrgartu, jo Tīrgarts kopš 1425. gada bija vienīgais Kurzemes bīskaps, tātad 1457. gada vasarā vienīgais iespējamais Kurzemes bīskaps, kas bijis saskarē ar Nikolaju Sapientis. 62 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture Pusgadu vēlāk sūtītajā vēstulē Rīgas rātei Sapientis atkal atgādina sev nodarīto netaisnību, sakot, ka tie, kuri vērsās pret viņu, respektīvi, Rīgas konventa brāļi, ir kaitējuši “Dieva godam un likumiem” (LUB 11, Nr. 707). Un patiešām – nepatiesu liecību sniegšana ir astotā baušļa “Tev nebūs nepatiesu liecību dot pret savu tuvāko” pārkāpums, kas ir nāvīgs grēks (Katehisms 2000, 469). Būtībā Sapientis ar saviem pārmetumiem par netaisnām apsūdzībām laupa van der Pernova godu un cieņu, kā arī apdraud mirušā priora labo piemiņu. Zināmā mērā tas kļuva arī par teoloģisku jautājumu, jo, ja van der Pernovs bija vainīgs un nenožēloja šo savu grēku pirms nāves, tad – labākajā gadījumā – viņš nokļūtu šķīstītavā, bet sliktākajā – ellē. Ja van der Pernovs pirms savas nāves vai viņa konventa brāļi pēc tās nebija nodrošinājuši mirušā priora piemiņu, tas varēja draudēt ar van der Pernova mūžīgo aizmirstību un ilgām ciešanām šķīstītavā. Mēs nezinām, kāda ietekme uz turpmāko dominikāņu priora van der Pernova piemiņu vai atmiņām par viņu bija šīm Nikolaja Sapientis vēstulēm, jo mums trūkst ziņu par priora van der Pernova pēcnāves piemiņu vispār. Tomēr viens ir skaidrs: izvairīties no negatīvas manipulācijas ar atmiņām van der Pernovs būtu varējis, ja viņš pats pirms nāves vai viņa konventa brāļi pēc tās būtu nostiprinājuši aizgājēja piemiņu. IV Kas ir šī viduslaiku piemiņa, kura varēja aizsargāt indivīdu no manipulācijām ar atmiņām par viņu? Piemiņa jeb memoria, kā to dēvē modernajā pētniecības literatūrā, ir atmiņa, drīzāk varētu teikt – atcerēšanās. Tomēr piemiņa atšķirībā no atmiņas ir uz rīcību virzīts process, un tā nav tikai vienkārša pagātnes refleksija. Piemiņai vairs nepiemīt individuāls raksturs, tā savā būtībā ir kolektīva. Aleīda Asmane uzsver, ka mirušo piemiņa ir pati senākā kolektīvās atmiņas forma, no kuras vēlāk cēlušās visas pārējās (Assmann A. 1999, 33). Piemiņa var būt tikai kolektīva, citādi tā nav jēgpilna. Ja indivīds vēlas tapt pieminēts vai indivīdu grupa grib, lai kādu indivīdu piemin pēc nāves, šī vēlme ir publiski jāmanifestē un informācijai jāsasniedz pēc iespējas plašāka publika. Gan J. Asmans, gan virkne citu piemiņas un atmiņas pētnieku lieto frāzi “atmiņa veido kopienu” (ein Gedächtnis das Gemeinschaft stiftet), lai uzsvērtu kolektīvo atmiņu un piemiņu kā sociālu procesu (Assmann J. 1992, 63). Turklāt piemiņa – atšķirībā no atmiņas – ir gribas akts, kurā piedalās atmiņa (Borgolte 2000, 40). Piemiņa jādibina un jāveido. Piemiņas iedibināšana (vācu val. Stiftung) ir būtisks process, jo bez tā piemiņa nepastāv. Vācu vēsturnieks Oto Gerhards Eksle (Otto Gerhard Oexle) piemiņu raksturo kā rīcību, kuras mērķis ir “pagājušā tagadniskošana” (Vergegenwärtigung des Gewesenen), un tādējādi mirušo piemiņa ir “mirušo tagadniskošana” (Vergegenwärtigung der Toter) (Oexle 1984, 385). Piemiņas ietvaros pagājušais kļūst klātesošs tagadnē, vienalga, vai tas ir cilvēks vai pagātnes notikums. O. G. Eksle uzskata, ka viduslaikos piemiņai bija sociālās attiecības iedibinošs raksturs, jo piemiņa bija tā, kas radīja dažādas sociālas grupas, piemēram, aristokrātiju (Oexle 1994, 312), jo savu senču pieminēšana deva iespēju veidot pamatu tiesībām uz varu. Pēc Eksles domām, ja nebūtu piemiņas, nebūtu aristokrātijas. Tomēr viduslaiku piemiņa nav tikai personas vai personu grupas publisko attiecību instruments, lai Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 63 atstātu savas pēdas vēsturē vai veidotu savu sociālo grupu. Viduslaiku piemiņai bija būtiska loma indivīda dvēseles mūžīgajā dzīvē. V Sākot ar 12. gadsimtu, viduslaiku Rietumu kristietībā ienāca priekšstats, ka lielākā daļa cilvēku, ja vien viņi nav svētie vai neglābjami grēcinieki, pēc savas nāves nonāk šķīstītavā. Kas ir šķīstītava? 1447. gada vikārijas fundācijas aktā, tātad piemiņu veidojošā dokumentā, Rīgas domkapitula prāvests Dītrihs Nāgels (Dietrich Nagel, 1400–1468/69) raksta: šķīstītava ir vieta, kur “dvēseles uz laiku tiek pakļautas smagām ciešanām”4 (LUB 10, Nr. 297). Cilvēks šķīstītavā ar savām ciešanām izpērk grēkus, lai varētu pēc grēku izpirkšanas nonākt debesīs. Šajā nepatīkamajā situācijā nonākušajām dvēselēm vienīgā cerība ātrāk izbeigt šķīstījošās ciešanas ir dzīvo lūgšanas. Nāgela radītajā dokumentā skaidri redzams, ka mirušo piemiņa un lūgšanas par viņiem nes labumu ne tikai šķīstītavā esošajām dvēselēm, bet arī dzīvajiem, kuri šo piemiņu uztur. Nāgels citē evaņģēliju: “Ko jūs esat darījuši vienam no vismazākajiem, to jūs esat darījuši man”5 (Mat. 25: 40), ar to norādot, ka Dievs neaizmirsīs tos dzīvos, kuri pieminējuši mirušās dvēseles, un tas nozīmē, ka mirušo piemiņa palielina dzīvo izredzes ātrāk nokļūt debesīs pēc nāves. Kas notiek ar tiem, kuri nenokļūst debesīs? Vai viņus kāds atceras un piemin? Nāgels saka, ka tie ir “nolādēti mūžīgai nāvei pie Tumsas valdnieka ellē, [par tiem] nav atmiņu [kā] par svētītiem, jo viņi tiks izsvītroti no dzīvo grāmatas un netiks rakstīti kopā ar labajiem”6. Tālāk Nāgels turpina: “.. tādēļ mēs viņus arī aizmirstam un (..) vairs viņus nepieminam”7 (LUB 10, Nr. 297). Tātad tie, kuri sabiedrības un baznīcas acīs mira kā grēcinieki, bez grēku nožēlas un piedošanas, bija aizmirstami un nepieminami. Gluži cits liktenis piemeklēja tos nedaudzos, kuri mira bez jebkāda grēka un pēc savas nāves tika uzskatīti par svētiem. Nāgels raksta, ka nav nekādas nepieciešamības lūgt par svētajiem, bet “arvien mēs viņus slavinām, cildinām, godinām un pielūdzam”8 (LUB 10, Nr. 297). Būtībā tas nozīmē, ka arī svētie ir jāpiemin. Svēto piemiņas dienas kalpo kā sava veida atmiņu veidošanas un nostiprināšanas mehānisms, un tās palīdz veidot identitāti un nostiprināt piederību kādai konkrētai grupai (Oexle 1994, 312). Tomēr ir skaidrs, ka tiem, kuri jau bija miruši un uzreiz nenonāca debesīs, vai arī tiem, kuri juta, ka uzreiz tur nenonāks, piemiņas uzturēšana bija vairāk nepieciešama nekā svētajiem. Viduslaiku mirušo piemiņa balstījās uz bailēm no aizmirstības un vēlmes izvairīties no ilgstošām ciešanām šķīstītavā. Tādēļ visbiežāk savu piemiņu indivīds radīja pats, jo bija riskanti atstāt rūpes par to kāda cita rokās. 4 5 6 “[...] dat se doch tor tyd yn swaren pynen entholden syn [...]” “[...] Wat gy den mynsten don van den mynen, dat do gy my sulven [...]” “[...] deme vorsten der dusternisse vordomet an der helle yn ewigem dode, der nyne dechtnisse blivet mit den salighen, wente se vordelget syn uthe deme boke der levendighen unde mit den ghuden se nicht werden geschreven [...]” “[...] Hirumme wy erer ok vorgheten unde to dessem male nicht mer ghedenken. [...]” “[...] mer dat wy se loven, benedyen, eren unde bidden, uppe dat se Got den heren vor unse unde der werlde sunde biden [...]” 7 8 64 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture Dītrihs Nāgels, kurš, iespējams, bija visu laiku izcilākais Rīgas domkapitula prāvests, ja atceramies viņa diplomātiskos panākumus pāvesta kūrijā Romā un Bāzeles koncilā 15. gadsimta 30. gados (Schwarz 2000, 505), kopā ar vēl četriem cilvēkiem: diviem Rīgas pilsoņiem, vienu priesteri un kādu sievieti, Annu no Ālenas (Anna van Aalen), ziedoja naudu, citējot Nāgelu, “mūžīgās dvēseļu mises” svinēšanai (LUB 10, Nr. 297). Šeit atslēgvārds ir mūžība. Gan Nāgela, gan Andreasa Seppelbeka (Andreas Seppelbeke), Hinrika Harnaša (Hinrik Harnasch), Georga Dazenberha (Georgius Dazenberch) un Annas no Ālenas mērķis ir mūžīga piemiņa. “Mūžības” dēļ tiek dibināta piemiņa. VI Piemiņas “mūžību“ ir iespējams izmērīt. Pirmkārt, piemiņa ilgst tik ilgi, cik ilgi tai pietiek naudas. Dibinot šos mūžīgos dievkalpojumus, iedibinātāji paredzēja noteiktu naudas summu, lai ar to kā konkrētu pamatkapitālu vikārijai nodrošinātu liturģisko rituālu. Nāgela un viņa līdzbiedru gadījumā tās bija 350 Rīgas markas. Katru gadu tika izmaksāta zināma summa priesteriem, kuri svinēja mises, dažādu dievkalpojumam nepieciešamo priekšmetu iegādei un citām vajadzībām, piemēram, kora algošanai dievkalpojuma svinīguma paspilgtināšanai.9 Vikārijas izdevumiem paredzētā nauda tika iegūta, pamatkapitālu laižot saimnieciskā apritē, un katru gadu saņemamā summa tika noteikta jau vikārijas dibināšanas brīdī.10 Ja noteiktā summa netika laikā samaksāta, konkrēto vikāriju apkalpojošie priesteri varēja atteikties svinēt piemiņas dievkalpojumus, kā tas notika, piemēram, vēlo viduslaiku Lībekā (Prange 2003, 11). Vairākos citos gadījumos iespējams izsekot līdzi tam, kā tiek veikti kādai vikārijai paredzētie maksājumi. Piemēram, Rēvelē (Tallinā), sākot ar 1434. gadu, tika finansēta bijušā birģermeistara Bertolda Hunninghūzena (Bertold Hunninghusen, arī Hunninckhusen) piemiņai dibinātā vikārija Rēveles dominikāņu baznīcā (Vogelsang 197611; Vogelsang 198312). Ir droši zināms, ka Hunninghūzena vikārija 9 Par koru izmantošanu piemiņas misēs un citos dievkalpojumos Rīgas pilsētā ir zināms maz, un par šādu praksi liecina tikai viens ieraksts ap 1450. gadu sāktajā Nesēju brālības vikārijas grāmatā par 1458. gadu ([...] ene myssen laten singen myt den scholeren [...]) (Arbusow 1923, 205). Prakse, kad noteica fiksētu ikgadu vikārijai izmaksājamo naudas summu, bija plaši izplatīta. Piemēram, Rīgā 1429. gadā Pēteris no Emerenas (Peter von Emmeren) dibināja vikāriju Sv. Magdalēnas klosterī un kā izmaksājumo summu noteica 7 vērdiņus (ferding, t. i., 1/4 markas) gadā, kas tika saņemta no kādas Kaļķu ielas mājas izīrēšanas (LUB 7, Nr. 797). Sk. Vogelsang 1976, Nr. 92; Nr. 176; Nr. 199; Nr. 252; Nr. 322; Nr. 375; Nr. 416; Nr. 430; Nr. 445; Nr. 486; Nr. 532; Nr. 573; Nr. 615; Nr. 661; Nr. 707; Nr. 748; Nr. 791; Nr. 821; Nr. 854; Nr. 891; Nr. 950; Nr. 1016; Nr. 1049; Nr. 1071; Nr. 1092; Nr. 1112; Nr. 1136; Nr. 1171) Sk. Vogelsang 1983, Nr. 1195; Nr. 1263; Nr. 1291; Nr. 1309; Nr. 1366; Nr. 1394; Nr. 1422; Nr. 1454; Nr. 1490; Nr. 1540; Nr. 1609; Nr. 1612; Nr. 1801; Nr. 1914 Nr. 1949; Nr. 2014; Nr. 2050; Nr. 2122; Nr. 2164; Nr. 2206; Nr. 2242; Nr. 2289; Nr. 2313; Nr. 2336; Nr. 2357; Nr. 2378; Nr. 2401; Nr. 2419; Nr. 2441; Nr. 2455; Nr. 2500; Nr. 2523; Nr. 2541; Nr. 2575; Nr. 2615; Nr. 2639; Nr. 2677; Nr. 2685. 10 11 12 Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 65 saņēma ikgadējus maksājumus līdz pat 1505. gadam (Vogelsang 1983, Nr. 2685), bet, iespējams, šie maksājumi turpinājās līdz pat Reformācijai, kad visas vikārijas likvidēja.13 Hunninghūzeni bija rātskungu dzimta, un Rēveles pilsētas politiskajā elitē bija pārstāvēts ne vien vikārijas dibinātājs Bertolds Hunninghūzens (rātskungs 1416.–1426. g., birģermeistars 1427.–1430. g.) (Bunge 1874, 106), bet arī viņa dēli Hinriks (rātskungs 1456.–1495. g.) (Bunge 1874, 106) un Dideriks (Erbebuch 1892, Nr. 1262) Hunninghūzeni, iespējams, arī Bertolda mazdēls Hinriks II Hunninghūzens (Bunge 1874, 106). Hunninghūzenu vikārija rāda, ka piemiņa, ja vien tai pietiek resursu un ir tās uzturētājs (šajā gadījumā pēcnācēji), var būt ilglaicīga, pāraugot no viena indivīda piemiņas dzimtas piemiņā. Par to, ka Hunninghūzenu gadījumā piemiņa no viena indivīda piemiņas varēja pāraugt ilglaicīgākā dzimtas piemiņā, liecina – lielākas naudas summas nekā parasti – 29 marku ieplūšana vikārijā 1495. gadā, tajā pašā gadā, kad nomira Hinriks Hunninghūzens (Vogelsang 1983, Nr. 2313). Turpat Rēvelē kāds Vilms no Šēdes (Wilm vame Schede) 1447. gadā savā testamentā (LUB 10, Nr. 334) novēlēja 50 Rīgas markas altārim, kas bijis veidots bijušā birģermeistara Gerda Vites (Gherd Witte) piemiņai. Vilms no Šēdes savu ziedojumu veica apmēram 25 gadus pēc Vites nāves, un tas nozīmē, ka vēl pēc gadsimta ceturkšņa bijušā birģermeistara piemiņa joprojām tika godāta. Protams, piemiņas ilgumu bija iespējams pagarināt, veicot papildu investīcijas kādas personas piemiņai, kā to izdarīja Vilms no Šēdes. Abi iepriekšējie piemēri rāda iespējamo piemiņas ilgumu pilsētas politiskās un saimnieciskās elites pārstāvjiem. Bagātiem un ietekmīgiem cilvēkiem bija lielākas iespējas investēt savai piemiņai un to pagarināt, tomēr arī cilvēki, kuru rīcībā nebija iespaidīgu finanšu resursu, centās nodrošināt sev mūžīgu piemiņu. Rēveles pilsonis Vike Hovenpēvs (Vicke Howenpew), kura 1465. gadā sastādītais testaments bija visai pieticīgs salīdzinājumā ar abu iepriekšminēto rēveliešu rocību, 15. gadsimta vidū vairākās baznīcās pasūtīja mūžīgos dievkalpojumus savai piemiņai (LUB 12, Nr. 297), par katru no tiem kā gada maksu nosakot vienu Rīgas marku, kas bija salīdzinoši maza summa. Ir skaidrs, ka sākumkapitāls, kas tika investēts Hovenpēva piemiņai, bija neliels, tādējādi viņa piemiņai nebija izredžu uz ilgu pastāvēšanu. VII Vites un Hunninghūzena vikāriju iemaksu skaits un biežums parāda, ka abus politiskos līderus no ietekmīgām dzimtām pieminēja vairākas desmitgades pēc viņu nāves, tāpēc rodas jautājums par piemiņas ilguma maksimālo robežu. Kā jau sacīju, kāda konkrēta cilvēka piemiņas beigu brīdis varēja pienākt tad, kad dažādu iemeslu dēļ izsīka piemiņas finansējums. Vēl viens būtisks šķērslis piemiņas turpinājumam varēja būt piemiņas konteksta zudums – brīdis, kad visi, kuri pieminamo pazina vai arī vismaz zināja par viņu, kā arī tie, kuriem mirušais kaut ko nozīmēja, bija miruši. Tādos gadījumos pat tad, ja bija saglabājies finansējums, šī piemiņa, manuprāt, 13 Rēveles rātes rēķinu grāmatas daļa, kurā apkopoti finanšu darījumi pilsētā pēc 1507. gada, atrodas edīcijas procesā, līdz ar to man vēl nav bijusi izdevība pārbaudīt, vai Hunninghūzenu ģimenes vikārija tika finansēta arī pēc 1505. gada. 66 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture varēja kļūt anonīma un izzust vai arī transformēties par dzimtas piemiņu, kā tas, iespējams, bija Hunninghūzena gadījumā. Būtu maldīgi uzskatīt, ka naudai bija izšķirošā loma piemiņas ilgumā. Nauda bija viens no līdzekļiem, ar kuru piemiņu uzturēt, iegādājoties vasku altāru izgaismošanai, apmaksājot vairākus priesterus dievkalpojumu noturēšanai vai pasūtot zelta biķeru izgatavošanu pie zeltkaļiem. Piemiņas uzturēšanas kontekstā bija svarīgi, kam piemiņas īstenošanas funkcija tika uzticēta. Gan indivīds, gan sociālā grupa piemiņas uzturētājus un īstenotājus izvēlējās ārkārtīgi rūpīgi. Dītrihs Nāgels ar līdzbiedriem savu pieminēšanu uzticēja vikārijai, kuras priekšgalā bija jābūt četriem priekšstāvjiem: Rīgas domkapitula prāvestam, pārējo priekšstāvju izvēlētam garīdzniekam un diviem rātes pārstāvjiem (LUB 10, Nr. 297). Kā pirmos rātes pārstāvjus vikārijā tās dibinātāji izvēlējās abus tā laika Rīgas birģermeistarus – Hinriku Eppinghūzenu (Hinrik Eppinghusen) un Gervenu Gendenu (Gerwen Gendena). Lai nodrošinātu vikārijas saglabāšanos un pilnvērtīgu funkcionēšanu, kāda priekšstāvja nāves gadījumā pārējiem trim bija jāizvēlas viņa sekotājs vikārijā un noteikti jāsaglabā paritāte starp diviem garīdzniekiem un diviem lajiem. Nosakot kārtību, kā jauni priekšstāvji izvēlami, piemiņas dibinātāji vēlējās nodrošināt pēc iespējas ilgāku vikārijas, tātad arī savas piemiņas, pastāvēšanu. Arī izvēloties tik nozīmīgus un titulētus priekšstāvjus kā minētie, piemiņas dibinātāji radīto institūciju vēlējās padarīt par nozīmīgu un svarīgu, līdz ar to arī uzliekot atbildību par vikārijas pastāvēšanu pēc savas nāves uz priekšstāvju pleciem. Abu birģermeistaru dalība vikārijas pārvaldē bija sava veida nodrošināšanās pret iespējamām vikārijas finansiālajām krīzēm, jo, piemēram, Rēvelē, gadījumos, kad nauda kādā vikārijā neieplūda laikus, apdraudot tās pastāvēšanu, pilsētas rāte uz brīdi aizdeva naudu vikārijas darbībai (Vogelsang 1976, Nr. 896). Šie četri priekšstāvji bija arī atbildīgi par četru priesteru izvēli, kuriem vajadzēja piemiņu iedzīvināt reālos liturģiskos rituālos, un priekšstāvjiem vajadzēja rūpēties, lai vienmēr visas priesteru vietas – ar algu 9 markas gadā – būtu aizņemtas. Nav zināms, kādus priesterus izvēlējās piemiņas dibinātāji, bet to izvēle nevarēja būt nejauša. Lielā mērā visi iepriekšminētie drošības pasākumi piemiņas saglabāšanai Dītriham Nāgelam un viņa līdzbiedriem nebūtu nepieciešami, ja viņi par savas piemiņas vietu būtu izvēlējušies kādu klosteri. Uzticot savu piemiņu kāda klostera brāļiem, indivīdam nevajadzēja raizēties par to, kas notiks ar viņa piemiņu, ja nomirs daļa no klostera brāļiem. Klosteris kā institūcija bija atbildīgs par indivīdu piemiņu, un kopienas kontinuitāte, kas piemita jebkurai uz monasticisma pamatiem balstītai institūcijai, nodrošināja piemiņas ilglaicīgumu. Šis apstāklis savukārt piesaistīja daudzas grupas un indivīdus, kuri vēlējās garantētu ilglaicīgu pēcnāves piemiņu (Oexle 1994, 317). VIII Viduslaiku piemiņā būtiska nozīme bija vietai, kur piemiņa tika īstenota. Dītrihs Nāgels ar saviem līdzbiedriem vēlējās, lai viņus piemin Rīgas Domā un lai visi ar viņu piemiņu saistītie reliģiskie rituāli koncentrētos ap svētā Jāzepa altāri (altare ghenomet sancti Joseph), kurš bija jāizveido īpaši šim nolūkam. Lai gan Nāgels Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 67 nebija vienīgais piemiņas dibinātājs, varētu pieņemt, ka svētā Jāzepa izvēle par šī altāra patronu notikusi Nāgela ietekmē, jo ļoti iespējams, ka svētais Jāzeps bija paša Nāgela patrons; uz to norāda arī viņa domkapitula prāvesta zīmogs, kurā svētais Jāzeps attēlots kā Marijas un Jēzus bērna aizstāvis (Schwarz 2000, 517) . Kāpēc šī piemiņa tika veidota Rīgas Domā? Būtu visai neparasti, ja piemiņa, kuras viens no galvenajiem veidotājiem bija domkapitula prāvests, tiktu veidota kādā citā baznīcā, nevis Rīgas Domā. Nāgelam kā domkapitula prāvestam, kurš šajā baznīcā kalpoja, noteikti bija būtiski tajā atstāt piemiņas vietu. Septiņpadsmit gadus vēlāk, kad Nāgels svētā Jāzepa altārim novēlēja vēl papildus 500 Rīgas markas (LUB 12, Nr. 255), viņš arī norāda, ka pie šī altāra ir jāpiemin visi iepriekšējie un arī nākamie domkapitula prāvesti, kā arī viņu vecāki.14 Var pieņemt, ka Nāgels, kurš, ņemot vērā savu veiksmīgo politiku, aizsargājot domkapitula neatkarību no Vācu ordeņa, ap svētā Jāzepa altāri vēlējās veidot visa domkapitula, īpaši tā galveno personu, piemiņu. Domkapitula prāvestu un domkapitula kā institūcijas liturģiskās piemiņas izveide, iespējams, Nāgelam bija kā instruments, lai nostiprinātu domkapitula identitāti iepretim Vācu ordenim un tā pastāvīgajai vēlmei to pakļaut. Arī šajā gadījumā skaidri redzams, ka indivīda (Nāgela) pēcnāves piemiņa ir savstarpējā mijiedarbībā ar grupas (domkapitula, tā prāvestu un viņu vecāku) piemiņu. Nāgels savu personīgo pēcnāves piemiņu, kuru viņš nešaubīgi izvirza kā pamatmērķi vikārijas izveidei, vēlas pārvērst grupas piemiņā, un, protams, jebkuras grupas – ģimenes, brālības vai kādas citas kopības – piemiņa ir dzīvotspējīgāka par indivīda piemiņu. Nāgelam un pārējiem četriem piemiņas veidotājiem bija ne tikai būtiski, lai viņi tiktu pieminēti Rīgas Domā, bet arī pašā Rīgas pilsētā. Piemiņu veidojošajā dokumentā (LUB 10, Nr. 297) tiek pieļauta iespēja, ka ārkārtas gadījumā, ja nebūtu iespējams piemiņas dibinātājus ar ikdienas dievkalpojumu pieminēt Rīgas Domā, piemiņu var pārnest arī uz kādu citu Rīgas baznīcu. Piemiņas pārnešana no baznīcas uz baznīcu ārkārtas gadījumā bija iespējama, bet piemiņas dibinātāji lūdza, lai piemiņas dievkalpojumi netiktu pārcelti ārpus Rīgas pilsētas15 (LUB 10, Nr. 297). Visiem pieciem piemiņas dibinātājiem bija svarīgi, lai viņu piemiņa tiktu saglabāta tieši Rīgas pilsētā un nekur citur. Piemiņas īstenošanai bija nepieciešams konteksts, jo vide, kurā piemiņas veidotāji dzīvoja, strādāja un piedalījās sociālajā dzīvē, bija Rīga. Rīgai arī bija jābūt tai vietai, kurā viņus atceras, jo tieši šeit bija viņu ģimenes, draugi, draudzes un reliģiskās kopienas. *** Piemiņa nespēj pastāvēt bez atmiņas, tomēr tām abām ir būtiska atšķirība. Piemiņa kā process nav vien refleksija par pagātni, tā ir pagājušā tagadniskošana – cenšanās bijušo nostādīt uz vienas laika ass ar esošo. Par pagātnes refleksiju var uzskatīt gan prezidenta padomnieka Dīna atmiņas par sarunu ar prezidentu Niksonu, gan dominikāņa Nikolaja Sapientis atmiņas par bīskapu Tīrgartu vai 14 “[...] predecessorum et successorum suorum et parentum eorum salute [...] vivis et defunctis [...]” “[...] se de missen vorleggen moghen bynnen der stad to Rige blivende [...]” 15 68 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture prioru van der Pernovu, bet domkapitula prāvesta Nāgela centieni radīt piemiņu savukārt ir kaut kas cits, tā jau ir cenšanās konstruēt savu atcerēšanos. Liecības par piemiņas konstruēšanas centieniem ir tas, ko vēsturnieki pēta, jo, piemēram, nav iespējams pārbaudīt, vai prāvesta Nāgela pasūtītie piemiņas dievkalpojumi vispār ir notikuši. Mūsu rīcībā ir vien viduslaiku piemiņas pēdas, atliekas no ārkārtīgi smalka mehānisma, kurā bijis daudz būtisku detaļu, un šo mehānismu var saprast tikai tad, ja tiek ņemts vērā konkrētā piemiņas fenomena sociālais, politiskais un ekonomiskais konteksts. Noteikti arī daudzās citās viduslaiku Eiropas pilsētās var atrast dokumentus par domkapitulu prāvestu dibinātajām vikārijām, tomēr katrs no šiem gadījumiem stāstīs savu stāstu, līdzīgi kā Dītriha Nāgela dibinātās vikārijas dokumenti dod iespēju saprast to, kas noticis 15. gadsimta vidū saistībā ar Rīgas domkapitulu un Nāgela personību.16 Tāpat piemiņas pētniecība var dot gan daudz informācijas par politiskajām struktūrām un to iekšējo funkcionēšanas mehānismu, gan par rātes ģimeņu piemiņu kā instrumentu varas sistēmas veidošanai ilgā laika periodā. Gan Nāgela, gan arī Rēveles rātskungu Hunninghūzena un Vites piemēros var redzēt skaidrus mēģinājumus ar piemiņas palīdzību veidot sociālās attiecības gan starp indivīdiem, gan sociālajām grupām. Šie pēcnāves piemiņas konstruēšanas mēģinājumi ir svarīga un neatņemama sastāvdaļa sociālās un reliģiskās vēstures pētniecībā. AVOTI UN LITERATūRA Arbusow L., sen. 1912. Livlands Geistlichkeit vom Ende des 12. bis ins 16. Jahrhundert. Riga. Arbusow L., jun. 1923. Kirchliches Leben der Rigaschen Losträger im 15. Jahrhundert. Latvijas Universitātes Raksti, VI: 185–224. Assmann A. 1999. Erinnerungsräume. Formen und Wandlungen des Kulturellen Gedächtnisses. München : Verlag C. H. Beck. Assmann J. 1992. Das kulturelle Gedächtnis. Schrift, Erinnerung un politische Identität in frühen Hochkulturen. München : Verlag C. H. Beck. Borgolte M. 2000. Der König als Stifter: Streiflichter auf die Geschichte des Willens. In: M. Borgolte, Hg. Stiftungen und Stiftungswirklichkeiten: Vom Mittelalter bis zur Gegenwart. Berlin : Akademie Verlag, 39–58. Bunge F. G. 1874. Die Revaler Rathslinie. Reval: Franz Kluge. Davis N. Z. 1983. The Return of Martin Guerre. Harvard : Harvard University Press. Erbebuch 1892 = Das drittälteste Erbebuch der Stadt Reval (1383–1458). Hrsg. von E. von Nottbeck. Reval : Franz Kluge. Fried J. 2000. Der Schleier der Erinnerung: Grundzüge einer historischen Memorik. München : Verlag C. H. Beck. Gatz E. 2001. Die Bischöfe des Heiligen Römischen Reiches. 1198 bis 1448. Ein biographisches Lexikon. Berlin : Duncker & Humblot. Halbwachs M. 1985. Das Kollektive Gedächtnis. Frankfurt am Main : Fischer. 16 Par Dītriha Nāgela dažādajām lomām minētā laika sociālajā un politiskajā kontekstā, kā arī par viņa centieniem izveidot Rīgas arhibīskapa un domkapitula, tātad institūciju, memoriju, sk. Levāns 2001, 9–31. Gustavs Strenga. Piemiņa un atmiņa: divas parādības vēlo viduslaiku Livonijas .. 69 Hall E. 1550. The Union of the Noble and Illustre Famelies of Lancastre and Yorke. [London : Richard Grafton]. Levāns A. 2001. Die lebendigen Toten. Memoria in der Kanzlei der Erzbischöfe von Riga im Spätmittelalter. In: K. Brüggermann, T. M. Bohn und K. Meier, Hg. Kollektivität und Individualität. Der Mensch im östlichen Europa. Festschrift für Prof. Dr. Norbert Angermann zum 65. Geburtstag. Hamburg : Dr. Kovac, 3–35. Levāns A. 2005. Jana Asmana kultūratmiņas teorija. Kentaurs XXI, 38: 14–17. LUB = Liv-, Est- und Curländisches Urkundenbuch. Erste Abteilung, Bd. 7, 10–12. Hrsg. von H. Hildebrand, P. Schwarz und L. Arbusow. Riga, Moskau : J. Deubner, 1881–1910. Katehisms 2000. Katoliskās Baznīcas katehisms. Rīga : Rīgas Metropolijas Kūrija. Ķīlis R. 1998. Atmiņa un vēsture: no antropoloģijas līdz psiholoģijai. Red. R. Ķīlis. Rīga : N.I.M.S. Nora P. 1989. Between Memory and History: Les Lieux de Mémoire. Representations. Special Issue: Memory and Counter-Memory, 26: 7–24. Oexle O. G. 1984. Memoria und Memoriabild. In: K. Schmid und J. Wollasch, Hg. Memoria: der geschichtliche Zeugniswert des liturgischen Gedenkens im Mittelalter. München : Fink, 384–440. Oexle O. G. 1994. Memoria in der Gesellschaft und in der Kultur des Mittelalters. In: J. Heinzle, Hg. Modernes Mittelalter: Neue Bilder einer populären Epoche. Frankfurt am Main : Insel Verlag, 297–323. Prange W. 2003. Vikarien und Vikare in Lübeck bis zur Reformation. Lübeck : SmidtRömhild. Schwarz B. 2000. Prälaten aus Hannover im spätmittelalterlichen Livland: Dietrich Nagel Dompropst von Riga († ende 1468/anfang 1469), und Lüdolf Nagel, Domdekan von Ösel, verweser von Reval († nach 1477). Zeitschrift für Ostmitteleuropa-Forschung, 49: 495–532. Vogelsang R. 1976. Kämmereibuch der Stadt Reval: 1432–1463. Quellen und Darstellungen zur hansischen Geschichte. Bd. 22. Köln : Böhlau. Vogelsang R. 1983. Kämmereibuch der Stadt Reval: 1463–1507. Quellen und Darstellungen zur hansischen Geschichte. Bd. 27. Köln : Böhlau. Zelče V. 2007. Zīmes. Mēs. Pieminēšana. Piektais gads. Rīga : LU Akadēmiskais apgāds. Summary This article was intended as a brief study on remembrance (memoria) and memory in the late medieval Livonia as the first scholarly steps in this field. Although studies of medieval remembrance and memory have undergone intense development in Western scholarship, in Latvian scholarship this field has been left completely untouched. The two main persons I am dealing with in this article are the Dominican Nicolaus Sapientis (lived in the mid-15th century) and the provost of the Riga Cathedral chapter Dietrich Nagel (1400–1468/69). The case of Nicolaus Sapientis shows how he remembered two deceased persons – positively, the bishop of Courland Johannes Tiergart and, negatively, the prior of the Dominican friary in Riga, Nicolaus van der Pernow. In two letters to the Riga town council, Sapientis shows his attitudes towards remembrance clearly – Tiergart receives his respect, but van der Pernow disgrace because of Sapientis’ conflict with him. If van der Pernow before his death, or his fellow friars after his death, had not preserved 70 LATVIJAS UNIVERSITĀTES RAKSTI. 725. sēj. Vēsture the memoria of him, van der Pernow’s remembrance could be endangered and his soul could be considered damned for suffering in the purgatory or even hell. The story of Dietrich Nagel and his memoria has been less dramatic. Nagel clearly formulated the late medieval understanding of memoria in a document (1447) which preserves not only his own memoria but also remembrance of three other individuals. Nagel wrote that it is the obligation of every good Christian to remember the souls who are suffering in the purgatory. The essence of the whole late medieval understanding of memoria, as revealed here, is to be remembered after one’s death in order to escape long suffering in the purgatory. In the mentioned document Dietrich Nagel successfully constructed his own remembrance to ensure that it will be kept after his death.